Pāriet uz saturu

Veto

Vikipēdijas lapa

Veto (latīņu: veto, latviski — 'aizliedzu') ir pilnvarojums aizliegt vai apturēt kāda lēmuma stāšanos spēkā.

Pastāvējis jau Senajā Romā, kur viens no diviem ik gadus ievēlētajiem konsuliem varēja apturēt otra konsula lēmumus. Tāpat tribūns varēja uzlikt veto jebkuram Romas Senāta pieņemtajam likumam.

Mūsdienās valsts ietvaros veto tiesības lielākoties ir paredzētas, valsts galvai apstiprinot likumdevēja vai augšpalātai apakšpalātas pieņemtos likumus. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā un Japānā, valsts galvai ir tikai pienākums izsludināt likumdevēja pieņemto likumu.

Izšķir absolūto un suspensīvo veto. Absolūtais nozīmē pilnīgu iesniegtā likuma aizliegumu, šāds veto pastāv monarhijās. Savukārt suspensīvais jeb atliekošais veto nozīmē, ka likums tiek nosūtīts likumdevējam atkārtotai izskatīšanai. Atkarībā no noteiktās kārtības suspensīvo veto lielākoties var pārvarēt vai nu likumdevējam atkal pieņemot likumu ar balsu vairākumu ("vājais" suspensīvais veto), vai arī ar kvalificēto vairākumu — parasti 23 vai 34 balsu ("stiprais" suspensīvais veto).

Arī starptautiskajās tiesībās pastāv veto, piemēram, jebkurš ANO Drošības padomes patstāvīgais loceklis var uzlikt (absolūtu) veto padomes lēmumiem.