Solferīno kauja
Solferīno kauja | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Austrijas–Sardīnijas kara | |||||||
![]() Solferīno kauja, franču gleznotāja Adolfa Ivona (Adolphe Yvon) glezna | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
![]() ![]() |
![]() | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Napoleons III Viktors Emanuels II | Francis Jozefs I Hābsburgs | ||||||
Spēks | |||||||
130 833 karavīri 320 lielgabali |
129 273 karavīri 429 lielgabali | ||||||
Zaudējumi | |||||||
apm. 28 000 kritušie un ievainotie | apm. 40 000 kritušie un ievainotie |
Solferīno kauja (itāļu: Battaglia di Solferino e San Martino, franču: Bataille de Solférino, vācu: Schlacht von Solferino) bija izšķirošā kauja starp franču un sardīniešu karaspēku imperatora Napoleona III un karāla Viktors Emanuela II vadībā un austriešu karaspēku ķeizara Franča Jozefa I vadībā Austrijas–Sardīnijas kara laikā 1859. gada 24. jūlijā. Tā notika mūsdienu Itālijas teritorijā uz dienvidiem no Gardas ezera. Tā bija pēdējā ievērojamā kauja vēsturē, kurā abus karaspēkus tieši komandēja attiecīgās valsts monarhi. Kaujā piedalījās vairāk nekā 250 000 karavīru un tā bija lielākā kauja kopš Leipcigas kaujas 1913. gadā. Kaujā uzvaru guva franču un sardīniešu armijas, kas noveda pie karra beigām. Kara rezultātā Sardīnija ieguva Lombardiju, okupēja Toskānu, Parmu un Modenu. Savukārt Francija par atblastu karā ieguva Savoju un Nicu.
Kauja bija ļoti asiņaina un ar daudziem ievainotajiem. Ietekmējoties no ainām pēc kaujas šveicietis Anrī Dināns 1862. gadā publicēja grāmatu "Atmiņas par Solferīno" (Un souvenir de Solférino), kas noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas peņemšanas un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas izveidošanas.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Solferīno kauja.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
![]() | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|